Kreatīvā jeb radošā vizualizācija

Šis raksts ir zinātnisks skaidrojums tam, kā tehniski strādā vizualizācija. 

 

Zem pārsega.

Jebkuras dzīvas radības smadzenes, tai skaitā arī cilvēka ( precīzāk - visa nervu sistēma kopā ar endokrīno) , reaģē uz ārējiem un iekšējiem stimuliem. Cilvēka smadzenēm no 100 miljardiem neironu, piemīt spēja atcerēties, iztēloties un analizēt informāciju labāk par jebkuru kompjūteru. Bet tajā pat laikā, tās vāji spēj atšķirt datus, no ārpuses pienākošus un  sevī iekšā iztēlotiem. 

Piemēram, mēs varam iztēloties kaut ko tādu, kas mūs patiesi uzjautrinās, uzbudinās, apgaros vai nobiedēs. Mēs absolūti reāli pārdzīvosim šīs jūtas ar pastiprinātiem sirdspukstiem, trīcošām rokām, ar sviedru vai siekalu izdalīšanos. 

 Kad mums apkārt ir labvēlīgi apstākļi, mūsu endokrīnā sistēma saņem no smadzenēm komandu"visi noteikumi ir ievēroti, izdod panākumu apstiprinājumu." Tā nekavējoties reaģē ar dopamīna, serotonīna, endorfīna, oksitocīna un citu peptīdu un hormonu izdalīšanos dažādās proporcijās. 

 Ja mums ir slikti, tad saņemam adrenalīnu, noradrenalīnu un kortizolu. Šīs proporcijas ir ķīmisks kokteilis, kurš motivē mūs uz dažādām darbībām. Ja viss ir labi, tad mēs zinām, ka visu esam izdarījuši pareizi, sajūtot apmierinātību, prieku, mīlestību utt. Mēs esam malači, tā turpināt! Ja viss ir slikti, tad mēs sajūtam bailes, trauksmi, naidu, greizsirdību, skaudību un citas ne pašas labākās jūtas. Mēs cenšamies tās pēc iespējas ātrāk izmainīt, bēgot no sāpēm uz labsajūtas pusi un tādēļ veicam kaut kādas darbības. 

 Tas nebūtu nekas, bet šī senā sistēma ir ne tikai mugurkaulniekiem, bet arī visai dzīvai radībai. Pat elektriskais lādiņš bēg no katoda uz anodu, piespiežot motoru censties "apstādināt ciešanas", mēģinot iegūt balansu. Bet ne tas notiks, jo esam to radījuši kustībai. Un ja motors, zāle, gliemezis un pat suns dzīvo pilnā autopilotā ( tāpēc, ka viņiem par to nekas nav zināms), tad cilvēki, kam piemīt apziņa, iztēlojas "kā visam ir jābūt" un ļoti cieš no iedomātā neatbilstības realitātei. 

Bet tā vietā, lai ņemtu un visu izmainītu vajadzīgā mums virzienā, mēs turpinām darīt visu to pašu pēc inerces, atrodoties pieraduma zonā. Komforta zona - nepareizs noteikums, tāpēc ka tā var būt visai diskomforta, toties pierasta. 

Mūsu rīcību vada zemapziņa. Domāt mēs varam jebko, bet lēmumu pieņem visa nervu sistēma, kura domā - jūt, tieši tā, caur domuzīmi. Un vajag atzīmēt - lietojot kompjūterterminoloģiju, ka prāts mums ir uz 2 gigabaitiem, bet zemapziņa - neizskaitļojami terabaiti. Lielumi ir atšķirīgi un šo sistēmu ietekme uz mūsu dzīvi arī ir proporcionāla tam. 

Piemēram tagad jūs lasāt rakstu, domājot par kaut ko, viss ir zem kontroles. Bet, ja pēkšņi blakus kaut kur notiks sprādziens, tad jūs aizmirstot visu uz pasaules, momentā nokristu pie zemes, piesedzot ar rokām galvu - tāds ir izdzīvošanas instinkts. Tas nozīmē, ka milzīga, spēcīga zemapziņa pārņem iniciatīvu ātri un bez prasīšanas. 

  Bet kā mums ir ar atpakaļ virzienu? Aizklauvēties atpakaļvirzienā nav vienkārši. Ir tikai divi paņēmieni: vairākkārtēja atkārtošana vai arī spēcīgas emocijas. Tikai uz to mūsu slinkā, autopilotā esošā un inertā zemapziņa, kura to vien tik vēlas, kā ekonomēt spēkus, noreaģēs stilā "ē..liekas, ka tas ir kaut kas svarīgs, labi, pieņemšu zināšanai!" Tieši tādēļ atkārtošana - zināšanu māte: garas lūgšanas un mantras ar 108 reižu vienu un to pašu vārdu atkārtošanu. 

Kā to var izmantot savās interesēs?

Noteikti maksimāli! Tāpēc, ka pats vērtīgākais neatgūstamais resurs - tas ir laiks. Kad sapratīsiet, ka gaidīt vairs nav laika, ka izvēles vispār vairs nav, tad būsiet pietiekami motivēti tam, lai vienkārši darītu, nevis spriestu. 

Bet darīt vajag lūk ko: savienot spēcīgas emocijas ar atkārtošanu. Lai izjustu emocijas, mums nepieciešams izvēlēties to, ko mēs gribam, situācijas veidā un ar sevi tajā. Un ar vienu vizualizāciju te neiztikt. Viņa ir galvenā, tāpēc, ka redze - mūsu galvenais informācijas iegūšanas kanāls, bet labi būtu pieslēgt pārējās četras sajūtas: dzirdi, pieskārienus, ožu un garšu. Tāpēc vizualizēt vajag pilnībā, cenšoties sajust ar visu ķermeni visus apstākļus.

 Piemēram, jūs gribat tādu un tādu automašīnu. Aizejiet uz autosalonu, pasēdiet automašīnā, iegaumējiet, kā sajūtat sēdekli, stūri, pedāļus, kāda smarža salonā, kāda garša mutē, ēdot kādu gardumu tajā momentā. Vēlāk vizualizējot, jūs izmantosiet šo pieredzi. 

Un tā, jūs esat savā sapņu auto, ar visām augšminētajām sajūtām. Kur jūs braucat? No kurienes? Kāda mūzika spēlē? Kas jums blakām ir pasažieru sēdeklī? Un pats galvenais: kādas jūtas piepilda jūsu sirdi? Protams, ka tas ir prieks un noteikti pateicība!

Spēle ar sajūtām

Noteikums Nr.1 vēlmju piepildīšanai - pēc iespējas biežāk sajust un izteikt pasaulei pateicību. Biežāk, vairāk. Pats vienkāršākais paņēmiens - atcerēties par to katru reizi, kad redzat vienādus ciparus pulkstenī vai mašīnas numuros. Ieraudzījāt, piemēram, pulkstenī 14:14 - uzreiz sakiet ar jūtām un patiesi "Paldies par visu, kas bija, ir un būs".

Atcerieties visu patīkamo - pasakiet paldies par gūto prieku!

Atcerieties visas grūtības - pasakiet paldies par zināšanām!

Te un tagad jums, visticamāk, ir pilnībā komfortabli - pasakiet paldies arī par to. Bet nākotnē jūs gaida sapņu auto, tāpēc arī par to pateikt paldies jums nesagādās nekādas grūtības.

Ar laiku jūs tā uztrenēsieties, ka teiksiet paldies bez vienādu ciparu ieraudzīšanas, paskatoties kārtējo reizi pulkstenī. Šī pateicības tehnika, plus vizualizācija, pastāvīgi praktizējot, garantēti noskaņos jūsu zemapziņu uz optimālu mērķu sasniegšanu, kura vienmēr notiek negaidītā un interesantā veidā. Pats galvenais - patiesums. Vēlaties tikai to, ko vēlaties tieši jūs, bet ne sociums, reklāma vai mamma ar tēti. Šajā gadījumā viss noteikti nostrādās! 

 

Tulkots no krievu valodas.

Saits "Tavi Sapņi". 

 

Kategorija: Noderīgi raksti | Pievienoja: sofi (23.10.2018)
Skatījumu skaits: 29
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]